| MA- filmas "Rūdolfa mantojums" pirmizrāde Bostonā |
|
|
|
Piektdiena, Februāris 19 2010 |
|
|
|
VIENREIZĒJĀLIELFILMA BOSTONĀAndrejs Ēķis un Aivars Graube piedāvāJāņa Streiča jauno filmupiektdien 19, februārī DIENAS IZRĀDE PLKST 15:00' os
un
VAKARA IZRĀDE PLKST 19:30'os Trimdas draudzes zālē
ieeja $10.00 Informācija pie Sarmas Puriņas- Filmu vakaru vaditajas E-pasts:
Ši e-pasta adrese ir aizsargata pret spamu, Jums ir jabut aktivizetam Javascript, lai to aplukotu
; tālr:617-965-157 Ieskatam filmas reklāmas rullis uz YouTube
Ši e-pasta adrese ir aizsargata pret spamu, Jums ir jabut aktivizetam Javascript, lai to aplukotu Kino katram, kuram ne jau pasē, bet gēnos ierakstīts "latvietis"
....Ir XX gadsimta sākums, kas solīja latviešiem pārticīgu un laimīgu nākotni, bija modusies tautas nacionālā pašapziņa, un auga zemnieku varēšana pārspēt pat muižniekus.
Viens no režisora mērķiem ir uzbūvēt "gruntīgu nacionālo paraugsaimniecību", īstus Silmačus - ar dārzu, klēti un pamatīgu dzīvojamo māju. Par šo būvi, kas top Cinevillā, J.Streičam ir īpašs lepnums. Viņš gatavs to izrādīt atbraukušajiem pat īsajos filmēšanas starplaikos. Kad ideālie Silmači - vecā Rūdolfa saimniecība - bija gatava tāda, kādus tos iecerējis režisors - bagāta, sakopta saimniecība, XX gs. Latvijas zemniecības kultūras uzskatāma zīme, tadf filmēja Rūdolfa mantojuma iekšskatus.
J.Streičs uzņemšanas laukumā demonstrē vitalitāti un jauneklīgu azartu. Laukumā nojaušama pagājušā gadsimta sākuma garša, Rīgas Latviešu biedrības krogs, kur savu iecerēto jauniņo lauku meiču, noskatīto kalponīti Emīliju (Rēzija Kalniņa) atvedis sirms, cienīgs un acīmredzami samīlējies kungs Rūdolfs Rūdups (Romualds Ancāns). Aktrisei Rēzijai Kalniņai matos ir krāsaini rullīši, un kopā ar kolēģi R.Ancānu režisora ciešā uzraudzībā viņa jau reizi piekto izmēģina pūcīgās Emīlijas un mulstošā pielūdzēja dialogu. Jānis Pliekšāns/Rainis (Lauris Mīlbrets), ko režisors epizodisko tēlu galerijā ierindojis tikai filmēšanas dienas rītā, jau palaists savvaļā un blakustelpā šķiras no ūsām. Viņa darbs beidzies. "Kālab lai tā laika latviešu sabiedrības ziedu nereprezentētu šodienas uzņēmēji? Un kālab lai filmas galveno varoņu takas nekrustotos ar dzejnieces Aspazijas (B.Sipeniece), Pliekšāna vai paša Rūdolfa Blaumaņa (Artis Robežnieks) takām?" retoriski vaicā režisors. Ne velti R.Blaumaņa vārds ir likts arī J.Streiča filmas nosaukumā, kas solās būt radošs skatījums ne tikai uz R.Blaumaņa klasiskajām Skroderdienām Silmačos, bet arī tā laika Latviju, kad tapa šī klasiskā luga.
"Kālab lai tā laika latviešu sabiedrības ziedu nereprezentētu šodienas uzņēmēji? Un kālab lai filmas galveno varoņu takas nekrustotos ar dzejnieces Aspazijas (B.Sipeniece), Pliekšāna vai paša Rūdolfa Blaumaņa (Artis Robežnieks) takām?" retoriski vaicā režisors. Ne velti R.Blaumaņa vārds ir likts arī J.Streiča filmas nosaukumā, kas solās būt radošs skatījums ne tikai uz R.Blaumaņa klasiskajām Skroderdienām Silmačos, bet arī tā laika Latviju, kad tapa šī klasiskā luga.
Filma domāta time kuriem ne jau pasē, bet gēnos ierakstīts "latvietis"Nebrīnītos, ja hipertrofēti intelektuāļi par šādu kino rauktu degunus, jo Jāņa Streiča jaunā filma „Rūdolfa mantojums” ar vislielāko garantiju nekad nenonāks „Arsenāla” vai Venēcijas kinofestivāla arthouse programmās. Un tomēr šoreiz es gribu nostāties vidusmēra skatītāja ierakumu pusē.
„Rūdolfa mantojums” mani uzrunāja tik tieši, tik vienkārši un sirsnīgi, ka kaklā sariesās kamols. Latvietība? Tautiskums? Senču dzīvesziņa? Izdzirdot šos jēdzienus, visbiežāk jūtos apmulsusi... Pirmkārt, manai saprašanai tas viss šķiet kaut kā patētiski un samāksloti. Otrkārt, lieliski apzinos, ka latvietības manī atlicis ļoti, ļoti maz. Taču šoreiz manā dvēselē... jā, kaut kas iesmeldzās. Kas tieši? — to es nemācēšu pateikt. Īsti pat nav kam. Nedz man kādreiz bijuši kārtīgi lauki, kur plikām pēdām skraidīt. Nedz es kaut reizi grābekli rokās turējusi. Man nav ne mazākās saprašanas par siena talku, govs pupiem un tautas dziesmām, nekad neesmu bijusi rīta rasas bridēja un latvisko rakstu cienītāja. Taču, acīmredzot gēnu līmenī katrā no time, kura senči paaudžu paaudzēs dzīvojuši Daugavas malā, Ķeguma galā... joprojām ir kaut kas, kas sakustās, ieraugot to vieglumu un priecīgās skumjas ar kādām īsts latvietis istabas augšā paglabā pats savu zārku. Es ticu, ka katrs, kuram ne jau pasē, bet gēnos ierakstīts „latvietis”, atsauksies tam lazdas līksnā iekārtajam šūpulim, kas, mazbērnus gaidot, piecdesmit gadus glabāts klētiņā un time latviešu sievu buramvārdiem, alus ieraugu gatavojot. Es ticu - pat, ja jūsu prāts teiks, ka tās visas ir pliekanas blēņas, tad kaut kas gēnu līmenī tomēr ierunāsies, izdzirdot jestru meldiņu par "nāvi, nāvīti" un ieraugot mirtes podiņu, kas katrai meitai uz palodzes stāvēja, savu kāzu dienu gaidot.
Ja nezinātu, ka „Rūdolfa mantojums” tikko piedzīvojis pirmizrādi, būtu pārliecināta, ka šī filma tapusi pirms gadiem trīsdesmit. Latviešu kino ziedu laikos. „Rūdolfa mantojumā” jūtama tā naivi sarkastiskā estētika, kas piemita astoņdesmitajiem gadiem un tādām filmām kā „Īsa pamācība mīlēšanā” vai „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Par laimi vai par nelaimi mūsdienās tādu kino Latvijā vairs netaisa.
"Rūdolfa mantojums" veidots pēc latviešu literatūras klasiķa Rūdolfa Blaumaņa darbu motīviem. Šo kino caurvij humors- ne nu smalks, ne nu elitārs, taču patiess, dzirkstošs un ļoti vienkāršs.
Filmas darbība norisinās 20. gadsimta sākumā, kas solīja latviešiem pārticīgu un laimīgu nākotni, bija modusies tautas nacionālā pašapziņa, un auga zemnieku varēšana pārspēt pat muižniekus. Vecais ķeizara zaldāts Rūdolfs Rūdups, ar savu bagātību un lepnību būdams baronam kā dadzis acīs, kļūst gaužām nevaldāms, kad viņš iemīlas kalpu meitenē.
Pats Jānis Streičs, kurš ir ne tikai filmas režisors, bet arī filmas scenārija autors, saka, ka "Rūdolfa mantojums" ir tautiska filma, kurā prieki ar bēdām vijas un mīlestība dzīvotgribu vairo. Un atkal jāsaka: jā, iespējams, šāds formulējums kādam var šķists kā pliekans ūdensklinģeris, iepretim izsmalcinātam tiramisu, un tomēr es no sirds iesaku aiziet šo filmu noskatīties.
Tautiska filma, kurā prieki ar bēdām vijas, un mīlestība dzīvotgribu vairo.Tā savu jauno un tautā šķiet bezgala ilgi gaidīto filmu Rūdolfa mantojums raksturo pats tās autors un režisors Jānis Streičs. Filma ir viņa veltījums Blaumanim ar patvaļīgu atskatīšanos uz notikumiem, kad Skroderdienu varoņi bija pavisam jauni. Time doti citi vārdi, kā arī darbība pārnesta uz daudz vēlāku laiku nekā Blaumanim.
Bija jau savulaik doma uztaisīt filmā pašas Skroderdienas, bet neviens neuzdrošinājās to darīt – Silmaču ļaužu dzīve ir skatuves klasika un savādāku interpretējumu ļaudis var arī nepieņemt. Bet, studējot Blaumani, Jānis Streičs atrada atbalsta punktu, un tas bija it kā garāmejot pateikts vārds par kādu brašu latvieti Rūdolfu, kas varētu būt vectēvs kādam Silmaču varonim.
...Ir XX gadsimta sākums, kas solīja latviešiem pārticīgu un laimīgu nākotni, bija modusies tautas nacionālā pašapziņa, un auga zemnieku varēšana pārspēt pat muižniekus. Vecais ķeizara zaldāts Rūdolfs Rūdups, ar savu bagātību un lepnību būdams baronam kā dadzis acīs, kļūst gaužām nevaldāms, kad viņu ķer Amora bulta. Vienkāršas kalponītes Emīlijas dēļ vecais gatavs uz visu. Bet meiča mīl viņa krustdēlu Kārlēnu. Pa vidu mijās gan manta, gan barona patvaļa un blēži. Divu radinieku cīņa par Emīlijas sirdi izmaina kā abu vīriešu, tā pašas kalponītes likteni, lai viņai cauri asarām beidzot acīs atmirdzētu saulīte...
Augstvērtīga vienreizēja mākslas filma kas patīk skatītājiem un kritiķiem, tikai nepalaidiet garām!!! Jânis Bîbelnieks
|
Norises vieta: 58 Irving St, Brookline, MA 02445
Kontakt informācija: Informācija pie Sarmas Puriņas- Filmu vakaru vaditajas E-pasts:
Ši e-pasta adrese ir aizsargata pret spamu, Jums ir jabut aktivizetam Javascript, lai to aplukotu
; tālr:617-965-157 |
Atpakaļ
|
