LatvianUSA - Apsveikumi latviešu valodā

Latvijai

Filtrēt

Kartiba

Parādīt #

Virsraksts

Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī
Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī.
Turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt.
Jo, zaudējis Latviju, tu zudīsi pats.
Jānis Jaunsudrabiņš

Mums ticis viszilākais ezers
Mums ticis viszilākais ezers,
Un rudākais rudzu lauks,
Visbaltākā bērzu birze,
Vismelnākais rupjmaizes klaips.
Un tieši Latvijai ticis
Vissvētākais debesu jums,
Jo savu skaistāko zemi
Dievs ir atdevis mums.
(L.Vāczemnieks)

Šodien, Kungs, mēs Tevi lūdzam...
Šodien, Kungs, mēs Tevi lūdzam:
neļauj latvjiem mirt un zust,
Liec mums vienmēr Tavu sauli
brīviem pāri galvai just!
Līdz tiem laikiem, kurus šodien
nezin vēl nekur neviens,
Mūžam brīvs lai latvju ērglis,
savus spārnus sizdams, skrien!
Lai pa nezināmiem laikiem
cauri mūžiem ejam mēs,
Dod mums spēku, dod mums drosmi,
Dod mums vienprātību, Tēvs!
Leonīds Breikšs

Svētki neatkarībai ...
Svētki neatkarībai ...
Kaimiņi,radi,draugi svešumā,
mēs - savā zemītē, bezcerībā.
Svētki neatkarībai ?
Valsts varai svētki!
Tik daudz paveikts! -
Aizauguši lauki,
sagrautas rūpnīcas,
slēgtas skolas,slimnīcas...
Svētki neatkarībai ?
Nē! Miljonāru svētki!
Ne Tev,kas palicis
bez darba un maizes,
kam katra diena
nes jaunas raizes.
Tomēr tauta dzied,
jo vēl mēdz būt mirkļi,
kas laimes krāsās zied.
/ Dzidra Medvedjeva /

LAI BRĪVA, JAUKA, PĀRDOMĀM BAGĀTA DIENA!

LATVIJA
No kuras puses vēji nepūstu ar’
Un kāda izloksne ausīs man neskanētu,
Visu šīs zemes valodu dzirdu svētu.
Kurp,kādos ceļos es arī nestaigātu,
Gar vijīgo Gauju,gar Daugavu kluso,
Gar zvīļošā Rāznas ezera malu,
Vai Salacas jūras šalkoņā vēsā,-
Visur zem kājām dzimteni jūtu,
It kā sen,sen jau to pazinis būtu.
Un kādus ļaudis es nesatiktu gan,
Visi tie sendzirdēti izliekas man:
Vai piebaldzēns kustīgs,garš un līks,
Vai zemgaliets bagats un patvaldīgs,
Vai Vidzemes jaunava romantiska,
Vai lauku kalps no Dundagas puses,-
Viss,viss mani sveic kā leģendas klusa
Un dziļi vārds kāds dveselē auklējas,
Kā daiņu dziedājums jaukās atskaņās.
Sirds klusa kā birze tiek,skaidra kā strauts,-
Visu to,visu par Latviju sauc.
/Jānis Akuraters/

Nav latviskums rūtainos brunčos..
Nav latviskums rūtainos brunčos
Un dzeltenās pastalās nav,
Bet apziņā,ka caur godu
Un gaismu mums jāpastāv.
Ja tautas dziesma vien koros
Un dainu sējumos būs,
Tā čūska,kas jūrā maļ miltus,-
Tā čūska samals ar mūs.
Mums jātop par Voldemāriem,
Mums vajadzīgs Auseklis spožs,-
Par tautas likteni domāt
Nav sentiments atmirstošs.
Nē,cīņa nav galā,
Vien cīnītāji var rimt,
Un Lāčplēsim paaudzē katrā
Vajag no jauna dzimt.
/ Ārija Elksne /

Tris zvaigznes debesis mums mirdz..
Trīs zvaigznes debesīs mums mirdz,
Divas krāsas karogā,
Trīs vārdi lūgsnā mums skan,
Dievs svēti Latviju!

Kad manas Dzimtenes laukos..
Kad manas Dzimtenes laukos
Vējš valsi sniegotu dej
Un slaidos karogu mastos
Sārtbaltas liesmas jau skrej,

Ir atkal novembra vidus,
Un laiku pieminam mēs,
Kad cauri tumsai, pret rītu
Bij’ piedzimt Latvijai lemts.

NENOLAID ROKAS LATVJU TAUTA

NENOLAID ROKAS LATVJU TAUTA
KAUT GADU SIMTIEM MĀNĪTA UN KAUTA
NENOLAID ROKAS
UN BEZCERĪBĀ NEIEMĒRCI TĀS
JO TU ESI TĀ, KAS MOKĀS
UN ŠOREIZ AR NO PAŠU ĻAUDĪM
NENOLAID ROKAS KAD VĒLĒŠANAS TEVI SAUC
TAD IEVELC ELPU, PĀRMET KRUSTU
UN IELIEC KRUSTU TĀ
LAI TIE KAS TEVI KRĀPA
PROJĀMZUSTU
NENOLAID ROKAS LATVJU TAUTA
UN LAIGAN KAUTA, MĀNĪTA UN KRĀPTA
TU ESI MŪSU ELPA CERĪBĀ
UN JA PAR DAUDZ TEV
SIRDĪ NOGURUMS UN MAZDŪŠĪBA
TAD IEVELC ELPU VĒLREIZ PĀRMET KRUSTU
UN VĒLREIZ EJ UZ BARIKĀDĒM
BET ROKAS NENOLAID

Uldis Grasis, Minhenē, Vācijā- 03.12.09

DZEJA----Mana Dzimtene tik sīka un maza

Mana Dzimtene tik sīka un maza -
Kā plankumiņš, kā punktiņš sīks kartē.
Mana Dzimtene tik liela un plaša,
Ka sirdī trūkst vietas priekam un sāpēm.
   Mana Dzimtene. Daudziem, daudziem - nekas,
   Tik tukša un svešāda skaņa.
   Daudziem citiem - nu, vispār bija kaut kas,
   Ir jau dzirdēts. Ar to arī ir gana.
Mazai saujiņai ļaužu tā ir mājas
Un vienīgā vieta uz zemes,
Kur var tie sajusties kā savās mājās,
Kur pārdzīvot prieku vai sāpes.
   Mazai saujiņai ļaužu - manai tautai,
   Ko visi pasaules vēji plēš.
   Manai tautai - nīcinātai un kautai,
   Kas stipra dzīvo vēju krustcelēs.
Miljons latviešu. Vai apmēram tā.
Kas tas ir? Viena saujiņa sīka
Lielo tautu bezmēra daudzumā.
Bet - gana stipra un gana sīksta.
   Šaurā zemes pleķītī iesējusies,
   Ar muguru jūrā balstoties,
   Zobiem, nagiem zemītē ieķērusies,
   Tā dzīvo. Jo nav tai, kur atkāpties.
Mana Dzimtene. Tik sīka un maza.
Un mana tauta - saujiņa ļaužu.
Mana Dzimtene. Tik liela un plaša.
Un mana tauta - tik daudz latviešu.

Inguna Būmane-Lūse

DZEJA-----Novembra svētkos
Kad manas Dzimtenes dārzos
Caur sniegu miķelīši zied,
Stāv mana Tēvzeme vārtos,
Caur kuriem uz ziemu iet.
      Kad manas Dzimtenes laukos
      Vējš valsi sniegotu dej
      Un slaidos karogu mastos
      Sārtbaltas liesmas jau skrej,
Ir atkal novembra vidus,
Un laiku pieminam mēs,
Kad cauri tumsai, pret rītu
Bij’ piedzimt Latvijai lemts.
      Tik liela toreiz bij’ tumsa!
      Tik maza - cerību dzirksts.
      Un tomēr piedzima ausma,
      Kad sirdi lika pie sirds.
Kā sapnis karogi plauka
Tai aukstā novembra laikā,
Kaut bargas, bargas bij’ aukas
Un ziemas vēstneši gaisā.
      Bet spēks, kas sirdīs bij’ audzis,
      Un sapņi, cerību pilni,
      Bij’ tie, kas atvēra durvis,
      Un sapnis vērtās par dzīvi...
Kvēl sniegā tumšsārti ziedi,
Tik tīri sarkani deg.
Un silti kļūst man ap sirdi,
Kad salā dzīvību redz.
Inguna Būmane-Lūse

DZEJA----Man dvēsele Latvijas pilna

Man dvēselē ierakstīts Latvijas vārds
Un citam nemūžam tur neiekļūt,
Jo šajā zemē man šūpulis kārts,
Un šajā zemē man atdusēt būs.
      Man dvēsele pilna Latvijas mežiem,
      Kas savām galotnēm apvāršņus skauj,
      Un ezeru, upju ūdeņiem ziliem,
      Kas mežus un laukus apvij un kļauj.
Man dvēsele pilna Latvijas pļavām,
Kur jāņzāļu smaržā noreibt un zust,
Un jūras šalkām, spirgtām un sāļām,
Kur varu mūžības lielumu just.
      Man dvēsele pilna Latvijas sniegiem,
      Kas zemei sniedz mieru un atpūtu,
      Ar rudeņa zeltu un sēņu priekiem,
      Un ziedoņa brīnišķo skaistumu.
Man dvēsele pilna Latvijas debesīm,
Kas skaistas kā pasaka pāri mums -
Vai cīruļa treļļi, vai pārslu putenis,
Vai krāšņais dardedzes starojums.
      Ir Latvijas pilna man dvēsele visa,
      Un mainīt to iespējams nava,
      Jo Latvijas vārds manu asiņu ritā
      Un manos sirdspukstos zvana.

Inguna Būmane-Lūse

DZEJA----Mana zeme
Mana zeme ir mans spēks un vājums,
Manas mīlestības ceļš,
Viņā mana sirds un mūža gājums,
Visa esmu viņas bērns.
      Pirmie solīši, ko kādreiz spēru,
      Mātes rokā turoties,
      Skolas durvis, kuras trīcot vēru,
      Nezināmā baidoties.
Pirmās mīlestības rozā sapņi,
Biklie skūpsti upmalā,
Pieaugušā rūpes, darbi grūti,
Ikdienība pelēkā.
      Kaklā sakāpusi sirds un laime,
      Satiekot to vienīgo,
      Mīļa ģimene un radu saime,
      Kurā dzīvi nodzīvot.
Prieks līdz debesīm un īsta laime,
Līdzās - godīgs drauga plecs,
Rūgtas asaras un dziļas sāpes,
Savu daļu nakts kad ņem.
      Mīlestības pilnas mūža dienas,
      Mīļums, cauri gadiem vīts,
      Vērpies garā zelta pavedienā,
      Kamolā ko varu tīt.
Maigums dziļš pret savu dzimto zemi,
Sāpes, lepnums, kauns vai prieks,
Sajūta, ka biji, būsi, esi
Mūžīgs viņas parādnieks.
      Skaistums, kas man dāvāts, piederība,
      Dziļu sakņu sajūta,
      Valoda, kas skan kā dziesma,
      Latvietības apziņa.
Mana zeme ir mans spēks un vājums,
Manas saknes - tikai te,
Tukšs bez viņas būtu mūža gājums,
Viņa - mana Dzimtene.
Inguna Būmane-Lūse

DZEJA----Auklējot Latviju
Latvijas saule man saujā
Un Kurzeme - azotē,
Un Dzimtene mīļi ļaujas,
Lai brīdi to paauklē.
   Uz viena ceļgala Vidzeme sēd,
Uz otra - Zemgale šūpo kājas,
Bet sērdienīte Latgale
Sev klēpī atrod mājas.
Kā smilgā vērtu ogu krelles
Ap kaklu vijas man pilsētas,
Uz viena pleca Talsi sēdēs,
Uz otra - Rīga apmetas,
   Kā suņuks ritinās kamolā
   Man Baltijas jūra pie kājām...
   Vien Abrene žēli noskatās
   Uz savām bijušām mājām.
Inguna Būmane-Lūse

DZEJA---Es dzimtai zemei paklanos

Es dzimtai zemei paklanos:
Paldies, ka tu man esi,
Ka savās lejās, pakalnos
Tu manu sirdi nesi.
   Ka tavu upju līkumos
   Un tavos laukos, pļavās
   Dzimst rīti rasas dimantos,
   Plaukst naktis miglas skavās.
Ka pāri tavam skaistumam
Un maiņai nebeidzamai
Zied debess, zvaigznēm piebērta,
Un saule, mēness staigā.
   Ka, cauri gadalaikiem ejot,
   Mans mūžs uz priekšu steidzas,
   Ka reizēm raudot, bet biežāk smejot
   Māj katra diena sveikas.
Ka zinu: kad manis nebūs vairs,
Tāpat uz priekšu tecēs laiks,
Plauks citam ziedonis jo kairs
Un citam smaidīs rudens vaigs.
   Es dzimtai zemei paklanos:
   Paldies, ka tu man esi.
   Ka - rītos tas vai vakaros -
   Mēs kopā abas esam.

Inguna Būmane-Lūse

DZEJA---- Latvijai

Ik ozola raženā stāvā,
Ik sudraba smildziņā sīkā,
Ik mākonī, kuplā un baltā,
Ik vilnī, ko izelpo jūra,
It visā, kas acis vien saista,
Es redzu, cik Dzimtene skaista.

Caur vēja visvieglāko dvesmu,
Caur sala visbargāko vārdu,
Caur cīruļa skanīgo dziesmu,
Caur pērkona vareno dārdu,
Caur maigāko, klusāko skaņu
Es sadzirdu Dzimteni visu.

Ar rožainu rītausmas lēktu,
Ar jāņzālēs reibstošu pļavu,
Ar saulrieta uguņu spēku,
Ar sārtzeltā degošu kļavu,
Ar pieskārienu ikkatru
Es izjūtu Dzimtenes glāstu.

Ar savu vissīkāko nervu,
Ar asins lāsi ikvienu,
Ar katru jūtu un domu,
Ar sirdi un dvēseli visu,
Ar lepnumu, sāpēm un prieku -
Tā mīlu es Dzimteni savu.

Inguna Būmane-Lūse

DZEJA------Strēlniekiem Brāļu Kapos

Tur viņi gāja, tad viņi krita,
Te viņi tagad guļ.
Nu gadsimts cits un dzīve cita,
Mūsu vīri salmus kuļ.
Viņi zināja, kāpēc gāja,
Viņi zināja, par ko krita.
Mēs nezinām, ko domāja,
Kad gāja un krita,
Ko juta, kad liktens cirta.
Mēs nezinām, kā tas ir -
Pašā jaunības plaukumā mirt.
Mēs nezinām, kā tas ir -
Iet, cīnīties, par Tēvzemi mirt,
Kad jāizvēlas - būt pret vai par,
Kad liktens tieši tevi skar,
Kad naidnieks bradā zemē tavā,
Kad māju nav, nekā vairs nava,
Viss iznīcināts, nopostīts,
Un sirdī sāpes, naids un spīts…
Cik daudzi šodien varētu
Ar ieroci pret naidnieku?
Cik daudzi slēptos, slapstītos,
Cik - ienaidniekam klanītos?
Ko darītu tie mūsu vīri,
Kas tagad salmus kuļ?
Un ja nu visi mūsu varoņi
Jau Brāļu Kapos guļ?

Inguna Būmane-Lūse

DZEJA------Draugs, ieklausies savējā sirdī

Draugs, ieklausies savējā sirdī -
Vai Latvijas vārds tur vēl skan?
Vai viņu vēl runājam dzirdi?
Jeb sen viņas tur jau vairs nav?

Šķiet sliktāki tur, kur mēs esam,
Un labāk - kur vēlētos būt.
Bet Dzimtene zeme ir tāda,
Ko sirds tā kā šūpuli jūt...

Sauc pasaules plašumi ceļā
Un svešatne mājvietu sniedz,
Bet Dzimtenē saule riet zeltā
Un balts tā kā brīnums ir sniegs,

Bet Dzimtenē ziedos slīgst pļavas
Un jūra kā māmuļa skauj,
Un rudenī uguņo kļavas,
Un Jāņunakts brīnumu ļauj.

Bet Dzimtenē valodā tavā
Pat vasaras negaisi iet,
Un sīkākā puķīte pļavā
Tik brīnišķi latviski zied.

Ir daudz kas, ko nenopirkt mūžam,
Kam vērtību dvēsele rod,
Ko tikai caur Latviju jūtam,
Ko vienīgi Dzimtene dod.

Draugs, ieklausies savējā sirdī -
Vai Latvijas vārds tur vēl skan?
Vai viņu vēl runājam dzirdi?
Jeb sen viņas tur jau vairs nav?