Ik ozola raženā stāvā,
Ik sudraba smildziņā sīkā,
Ik mākonī, kuplā un baltā,
Ik vilnī, ko izelpo jūra,
It visā, kas acis vien saista,
Es redzu, cik Dzimtene skaista.

Caur vēja visvieglāko dvesmu,
Caur sala visbargāko vārdu,
Caur cīruļa skanīgo dziesmu,
Caur pērkona vareno dārdu,
Caur maigāko, klusāko skaņu
Es sadzirdu Dzimteni visu.

Ar rožainu rītausmas lēktu,
Ar jāņzālēs reibstošu pļavu,
Ar saulrieta uguņu spēku,
Ar sārtzeltā degošu kļavu,
Ar pieskārienu ikkatru
Es izjūtu Dzimtenes glāstu.

Ar savu vissīkāko nervu,
Ar asins lāsi ikvienu,
Ar katru jūtu un domu,
Ar sirdi un dvēseli visu,
Ar lepnumu, sāpēm un prieku -
Tā mīlu es Dzimteni savu.

Inguna Būmane-Lūse