 Saruna ar dzejnieci un fotogrāfi
Ingunu Būmani-Lūsi - „Es esmu liels, melns kaķis ar diviem spārniem - Dzeju un Fotogrāfiju”
Vēlamies iepazīstināt mūsu apmeklētājus ar neparasti talantīgu latvieti. Inguna ir dzejniece un fotogrāfe.Viņas dzejas rindas un fotogrāfijas aizskar visas dvēseles stīgas...(Skatiet fotogrāfijas un lasiet dzeju uzreiz pēc raksta)
Inguna, kas Jums padodas labāk - dzeja vai fotogrāfija?
Es nevaru izdalīt vienu no tiem, jo ne bez viena, ne otra nevaru. Dzeja un Fotogrāfija - tie ir mani spārni. Taču es vēl neprotu lidot, es vēl tikai mācos. Dzejā es jau jūtos itin droša, bet fotogrāfijā līdz īstam mākslas foto man vēl tāls ceļš ejams. Bet es ticu brīnumiem, jo tie patiesi reizēm notiek.
Kā viss sākās?
Laikam jau reizē ar piedzimšanu. Cik sevi atceros, vienmēr esmu centusies ko rakstīt ritmiskās rindās. Savukārt fotoaparātu pirmo reizi rokās paņēmu jau padsmit gadu vecumā un ar aizrautību iegrimu uzņemšanas un bilžu taisīšanas procesā. Taču nopietni savas radošās puses izkopšanai pievērsos tikai jau pusmūžā. Laikam jau, lai rakstītais vārds spētu uzrunāt, tam jādzimst no paša rakstītāja izjustā un pārdzīvotā... Tā nopietni dzeju es rakstu apmēram piecus gadus. Bet nopietni fotografēju gadus trīs. Kāds man reiz sacīja, ka es fotografējot Latviju tādu, kādu es gribētu, lai tā būtu. Tā jau laikam arī ir. Vai varbūt vienkārši es TĀ redzu? Jo reizēm es redzu skaistumu tur, kur tā it kā nemaz nav. Es fotografēju tāpēc, ka vienkārši nevaru to nedarīt - tāpat, kā nevaru nerakstīt. Pasaule ir skaistuma un mīlestības pilna, un es cenšos parādīt to visiem. Jo man ir sajūta, ka cilvēki to nemaz neredz - pat ja dzīvo tam pašā vidū! Tāpēc vajag viņiem palīdzēt.
Tagad mana dzīve ir pilna mīlestības un radoša darba. Bet ceļš līdz tai ir bijis garš un grūts - kāds vien var būt sievietei, kas dzimusi ar spārniem, ja viņa kopdzīvei izvēlas nepareizo cilvēku - cilvēku, kurš šos spārnus neatlaidīgi cenšas noplēst. Un dara to 20 gadu garumā... Tāpēc tikai pēc viņa mana dzīve no veģetēšanas fāzes pārgāja dzīvošanas fāzē. Tikai tagad es beidzot varu būt tāda, kāda esmu dzimusi. Un man ļoti, ļoti laimējās satikt to vienīgo cilvēku, kas patiesi ir mana otra pusīte, cilvēku, kas saprot, pieņem un mīl mani tieši tādu, kāda es esmu, cilvēku, kas atbalsta visas manas radošās ieceres. Un ko vēl vairāk viena radoša sieviete var vēlēties? Savu vīru Valdi es satiku tieši Ziemassvētkos - kā īstu Ziemassvētku Brīnumu. Tāpēc arī ticu brīnumiem, jo tie patiesi notiek - arī tad, kad neko vairs negaida un nekam netic.
Vai varat pastāstīt vairāk par sevi, par savas dzīves gaitām?
Izplūst biogrāfiskos sīkumos īpaši negribas, jo ne jau tas ir galvenais. Galvenais ir tā dzirkstele manī, tā spēja saskatīt skaistumu un mīlestību ap mums, un spēja pārvērst to dzejas rindās un fotogrāfijās. Tas ir tas labākais manī. Un tas ir tas, ar ko es vēlos dalīties. Visā pārējā mana dzīve ne ar ko nav īpaša - piedzimu, augu, mācījos, strādāju... Kā mēs visi.
Es pati dzīvoju Rīgā, mani vecāki - Ķegumā, tur viņiem ir mazs zemes gabaliņš un sava mājiņa, kuru tētis uzcēlis pats savām rokām.
Tētis bija agronoms (beidzis Malnavas tehnikumu un Lauksaimniecības akadēmiju Jelgavā), taču pēc aiziešanas pensijā pievērsies sava dzimtā pagasta (Rudzāti Preiļu rajonā) vēsturei. Viņa pētījumu rezultāti iznāca vairākas plānas grāmatiņas par dzimto pagastu (par mazpulku, aizsargiem, skolām, reliģisko dzīvi) un arī par Malnavas tehnikumu („Gaismas pils Malnava”, 2001, 100 lpp.) - tajā apkopotas bijušo malnaviešu atmiņas, līdz, manis rosināts, viņš saņēmās, un 2003. gadā iznāca liela grāmata (A 4 formātā, vairāk kā 900 lpp.) par pagasta vēsturi „Mazā Zemgale laikmetu griežos”. Tā kā manam tētim ar latviešu literāro valodu švaki, tad man nācās sausos faktus pārvērst lasāmā tekstā, rakstīt, noformēt, skanēt un retušēt fotogrāfijas (vairāk kā 300, tai skaitā arī bildes, kuras mans tētis pats uzņēmis izsūtījuma laikā Sibīrijā, kur viņi bija izsūtīti visa ģimene, jo vectēvs taču bija „briesmīgs cilvēks” - ilggadējs pagasta vecākais...) utt. Bez lielīšanās varu teikt, ka bez manas palīdzības tā grāmata nekad nebūtu ieraudzījusi dienasgaismu. Tētis par milzīgo darbu no V.Vīķes-Freibergas rokām saņēma Atzinības krusta Sudraba goda zīmi. Jāteic, ka ir jau arī par ko - grāmata ir lielākais un plašākais pētījums par viena pagasta vēsturi no vissenākiem laikiem līdz pat mūsdienām, kāds jebkad Latvijā ieraudzījis dienasgaismu, tajā apkopoti materiāli par pagasta kultūras, izglītības, reliģisko un saimniecisko dzīvi, par visu organizāciju darbību (mazpulks, aizsargi u.c.), par brīvības cīņām, par nacionālās pretošanās kustību II pasaules kara un pēckara laikā, par deportācijām un arestiem, par cietušajiem un tiem, kuri veica represijas (starp citu, man vienīgā zināmā tagadējā Latvijā iznākusī grāmata, kurā vairāk kā 600 varas darbu veicēju saukti vārdā), iekļauti arī pagasta vecāko un lielāko dzimtu ciltskoki (kurus visus es uzzīmēju...) ... 2008. iznāca tēta pēdējā grāmata „Ošas upes krastu dziesmas un raksti” (vairāk kā 500. lpp.) - par rudzātnieku devumu Latvijas folklorai un etnogrāfijai, kurā apkopots viss, kas bija atrodams Latvijas folkloras krātuvē un vēstures muzeja fondos (no 1927. gada etnogrāfiskās ekspedīcijas, kas Rudzātos tika darbojusies 3 mēnešus), kā arī materiāli, ko tēvs pats tika savācis no cilvēkiem. Es no sirds lepojos ar savu tēti!
Kur ir Jūsu dzimtā puse?
Esmu dzimusi 1964. gadā un līdz 15 gadu vecumam dzīvojusi Kurzemē, Talsu pusē - Vandzenē. Tā ir manas mammītes dzimtā puse. Mans vectētiņš (mammas tētis) bija nācis no vecsaimnieku, vecmāmiņa - no vaļinieku dzimtas, abi no daudzbērnu ģimenēm. Savukārt mana mammīte (tāpat kā es) bija vienīgais bērns. Mans vectētiņš diemžēl agri aizgāja no dzīves, man vēl nebija ne desmit. Savā jaunībā viņš bija mācījies pie plinšu meistara, bija smalkmehāniķis, pēc tam bija uztaisījis kokapstrādes darbnīcu, ko vēlāk kolhozs - protama lieta - atņēma, un vectētiņš strādāja par kolhoza būvbrigādes vadītāju. Pateicoties viņam, man ir kaut kāda sajēgšana par koku, naglām, āmuru, zāģi u.tml. lietām. Un vēl no bērnības atceros, cik dievīgi smaržo svaigas ēveļskaidas. Un vectētiņa nebeidzamos stātus par viņa gaitām Latvijas armijā, par senču piedzīvojumiem zviedru un vācu laikā... Diemžēl toreiz man nebija tik daudz prāta, lai saprastu, cik tas viss svarīgs un sīki pierakstāms. Bet nu jau ir par vēlu. Vecmāmiņa (mammas mamma) man mācīja tautasdziesmas, stāstīja pasakas, mācīja visādus darbiņus un šūpoja mani klēpī, kad biju jau liela meitene, - un to visu, neskatoties uz to, ka viņai apmēram gadu pirms manas piedzimšanas tika noņemta labā kāja virs ceļa - vēzis. Un tā viņa uz kruķiem nodzīvoja līdz sirmam vecumam. No manas vecmāmiņas nāk mana prasme virtuves darbiņos. Vēl tagad pasmaidu, kad atceros, ka vispirms iemācījos izcept īstu lauku biskvīta torti, un tikai pēc tam - izvārīt zupu... Virtuvē darboties man patīk joprojām, īpaši gatavot visādas garšīgas saldas lietiņas un palutināt savus mīļos, vienīgais ļoti žēl laika, ko tas prasa.
Ar savu tēti vairāk satuvinājos, kad man jau bija pāri 30, jo viņš visu manu bērnību un jaunību strādāja tādā darbā, ka vairāk nebija mājās, kā bija. Viņš brauca strādāt uz Talsiem (tur bija tāda Latvijas republikāniskā dārzeņu šķirnes sēklu apvienība, ja nekļūdos nosaukumā), vēlāk pārgāja darbā uz Rīgu, un tad jau vispār mājās bija, labi, ja 1-2 reizes mēnesī. Tāpēc bērnībā man tēta vietā bija vectētiņš. Savukārt mana mammīte strādāja vietējā telefona centrālē, un tur jau toreiz bija maiņu darbs, tāpēc bieži vien viņa naktīs dežurēja, bet dienā vēl bija darbi mājas saimniecībā. Tā kā mani faktiski izaudzināja mana vecmāmiņa. Bet tāpēc jau es savu mammīti mazāk nemīlu!
Savukārt sava tēva vecākus es pazinu slikti, jo viņi dzīvoja tālu. Mans tētis nācis no daudzbērnu ģimenes - tāpat kā viņa vecāki. Tēva tēvs bijis zemnieks, pagasta vecākais, māte bija dzimusi Polijā, beigusi Polockas skolotāju semināru, bet par skolotāju netika strādājusi, jo viņai bija 8 bērni. Tētis man stāstīja, kā viņa tēvs savu nākamo sieviņu vedis (1923) uz Latviju - kontrabandas ceļā pāri robežai uz plosta, un plostnieki esot dziedājuši dziesmu „Cel mani pār’ pār Daugavu”...
Manas labākās bērnības atmiņas saistās ar Vandzeni, bērnības mājām un skolu vecajā Vandzenes muižā. Kad mēs pārcēlāmies uz Rīgu, es jutos dziļi nelaimīga. Tagad manās bērnības mājās saimnieko sveši ļaudis, un, kad 2008. gada vasarā mēs ar mammīti beidzot tur aizbraucām, abas bijām šokā par neiedomājamo netīrību, nolaistību, drazu kaudzēm... Labāk nebūtu braukušas. Tagadējie saimnieki, mūs ieraugot, iemuka stallī un paslēpās...
Lai gan esmu lauku bērns, kas pilsētā nejūtas kā savās mājās, taču tā nu ir sagadījies, ka dzīvoju Rīgā jau vairāk kā pusi sava mūža. Un reizēm man ļoti, ļoti pietrūkst lauku un dabas tuvuma, īpaši manai fotogrāfa pusei.
Inguna, paldies, ka dalījāties savās atmiņās!
Un vēl viens jautājums - vai varat īsi noraksturot sevi?
Pēc asinīm - kā jau visi tīrasiņu latvieši - esmu pamatīgs maisījums: kurši, lībieši, viens vācu barons, viens zviedru karavīrs, latgaļi, zemgaļi, baltkrievi, poļi... Un, tā kā mani vecāki nāk katrs no sava Latvijas gala, tad esmu pusē čivulis, pusē čangalis. Mēdz teikt, ka no tiem sajaukumiem sanāk kas labs, tā vismaz runā. Man jau pašai šķiet, ka tīri nekas. Tāds pats maisījums esmu arī pēc horoskopa, jo, būdama Zivtiņa, apvienoju sevī visu zīmju īpašības. Un - kā zivtiņas ir divas, - tā arī es esmu izteikti divdabīgs radījums, varētu teikt - esmu tāda kā auksta zivtiņa karstā kaķa kažokā. Un vispār, kad mani lūdz sevi īsi raksturot, tad parasti mēdzu teikt, ka esmu liels, melns kaķis ar diviem spārniem. Jo man ir tuva kaķa neatkarība un brīvības mīlestība, viņa maigums un mežonīgums reizē, un tas, ka viņš staigā, kur pašam patīk. Un nevienu neklausa... Tā kaķa spītība laikam tiešām ir viena no manām galvenajām rakstura īpašībām.
Es mīlu melnās krāsas gaismu, uguns sarkano kvēli, zaļās krāsas dzīvīgumu un sudraba silto un sargājošo spēku. Un cenšos dzīvot pēc principa: „Tev traucē tumsa? Tad topi gaisma!”
Ilona Vilciņa
Ingunas Būmanes-Lūses darbi
| Diena pirms rītdienas
Tumša, tumša visa debess,
Gaisma tā kā stariņš stīdz.
Gaida mana tēvu zeme -
Kad gan beidzot ausīs rīts?
Tumši rīti, tumši rieti,
Tumšs pats debess viducīt’s.
Vēja auri, lieli lieti -
It nekas vairs nepalīdz.
Gaismas pils vēl nogrimusi,
Dziļi, dziļi zemē dus,
Tauta - cieši aizmigusi,
Tikai murgus skaita pulss.
Sīku gaismas staru knābī
Cīrulīt’s pār laukiem skrien -
Celt no miega tos, kas vāji,
Tos, ko tumsa smagi sien.
„Laiks ir celties, mostiet, ļaudis!
Laiks uz gaismas ceļa nākt!”
Ja vēl ilgāk tauta snaudīs,
Nebūs vairs no kā tai sākt.
Tumša, tumša visa debess,
Gaisma tā kā stariņš stīdz -
Tur kā spoža, sīka zvaigzne
Skrien pār laukiem cīrulīt’s.
| 
|  | Mana zemīte
No pamales līdz pamalei,
Kas zila mirdz,
No igauņiem līdz leišmalei,
Kur cita cilts,
Ir mana zaļā zemīte,
Pa vidu ir.
Kā varu gan to nemīlēt?
Tā - mana sirds.
Kā sakta sudrabkalumā -
Tā viņa mirdz,
Un katra sīkā lapiņa
Man mīļa ir.
Nav tādu krāsu dārgakmens
Vēl piedzimis
Kas reizē niecīgs un kas varens
Kā debesis.
Kā dimants slīpēts saulē mirdz -
Tik brīnumskaists.
Un drīkst to mīlēt mana sirds,
Cik dots tai laiks. | | 
| Karogā mūsu mājasKarogā mūsu mājas -
Asins un dvēsele kopā.
Karogā mūsu mājas,
Kaut dažam šķiet pārāk skopas.
Dzīve un debesis,
Īstenība un ilgas,
Viss, kas bijis un noticis,
Viss, kas vēl nākotnē zilgā,
Karogā, karogā ierakstīts.
Sarkans uz balta,
Balts uz sarkana.
Karogā, karogā viss.
Karogā mūsu mājas,
Karogā mūsu debesis.
Mūsu vienīgās mājas,
Mūsu mūžīgās debesis.
Paskaties, brāl, uz augšu,
Mās, virs acīm cel plaukstu:
Sarkani baltā gaismā
Debesis iesvētītas. |  | 
| Neizsmeļamais avotsTik nebeidzams ir maigums tavs,
Tik neizsmeļams mīļums!
Es smeļu, smeļu - gala nav,
Jo viss tu esi maigums -
Bez beigu un bez gala
Kā brīnumūdens avots.
Un nerimst viņa čala,
Vien maiga migla garo.
Mirdz gultnē zelta smiltis
Un siltu gaismu staro.
Man gribas tajā ienirt,
Lai mani skauj un skalo.
Kur pieskaras tavs ūdens,
Kam tava veldze tiek -
Tur ziedi plaukst, kaut rudens,
Un zāle dīgst, kaut sniegs.
Tik nebeidzams ir maigums tavs,
Tik neizsmeļams mīļums!
Es smeļu, smeļu - gala nav,
Jo viss tu esi maigums. |  |  | Debesu sardzē
Saudzēsim mūsu debesis!
Saliksim rokas kopā,
Sargājot augšup pacelsim
Un lūgsim, lūgsim par tām!
Var piegānīt zemi, atmiņu, tautu,
Var vēsturi piesmiet un laiku,
Bet debesīm jābūt svētām -
Ar tīru un dievišķu vaigu.
Tīrām kā jaundzimis sniegs,
Dzidrām kā rītausmas zīds,
Īstām kā bērniņa prieks
Un mūžīgām kā jauns rīts.
Saudzēsim mūsu debesis
Un sargāsim, sargāsim tās!
Jo tikai gaisma no debesīm
Ir mūžīga un nebeidzas. |  |  | Neko mēs nezināmNeko mēs iepriekš nezinām,
Nekas nav nojaust dots.
Mēs tik uz priekšu dzīvojam,
Un dzīves galā - sods vai gods.
Ne stunda tā, kad atnācām,
No mums bij atkarīga,
Ne tā, kad jāiet atpakaļ,
Tiks iepriekš pasacīta.
No sirds vai kādu mīlēsim
Un laimīgi vai būsim,
Vai dziļi, dziļi nīdīsim,
Par postu kādam kļūsim, -
Nekas, nekas nav zināt dots,
Nekas nav pasacīts.
Un dzīvo katrs, kā viņš prot,
Un nezina, ko nesīs rīts.
Pa dzīvi akli taustāmies
Kā acīm aizsietām.
Un ceram, ka mums laimēsies.
Un ticam, ka mēs protam. |  | 
| Tāpat, kā es atnācuTā, kā es atnācu, aiziešu es -
Pa to ceļu starp divi pasaulēm.
Tā, kā es piedzimu, nomiršu es -
Tikai miesa, ne dvēsele.
Dvēsele aiztecēs mūžības takā,
Kuru iet kopš aizmūžiem sāka.
Dvēsele izies caur zvaigžņu vārtiem -
Klusi, klusi, bez skaļiem vārdiem.
Paliks aiz manis zeme un debess,
Paliks aiz manis saule un mēness,
Paliks pļavas, ūdeņi, koki,
Jūra, zvaigznes, dardedzes loki.
Pasaule - tāda, kā bija pirms manis, -
Neskarta paliks arī pēc manis.
Gājums mans ātri dzisīs kā rasa,
Viegli ko notrauc pat pēdiņa maza.
Plašas un skaistas Dzimtenes āres,
Lielas un mūžīgas debesu tāles.
Vidū starp zemi un debesīm rit
Dzīvīte mana - kā rasa, kas krīt. |  |  | Vecmāmiņas rītsAgri, agri rītā sārtā
Nama durvis veru es -
Gribu redzēt sauli kāpjam
Laukā no nakts azotes.
Man tā rasa jāsalasa,
Nakts ko klusi bērusi,
Man tie ziedi jāsaskaita,
Gaisma ko ir vērusi.
Man ar putniem jāsasaucas,
Kas nāk dienu modināt,
Un ar liepu jāsveicinās,
Kura sētu godina.
Akas vinda brien no miglas
Tā kā dzērve purvājā.
Attek diena - irbe žigla
Manas mājas pagalmā.
Saule smaida debess vidū,
Zeltī koku galotnes,
Un es zinu, droši zinu -
Tādai jābūt pasaulei. |  |  | Kad pelēks lietus līst
Kad pelēks lietus līst,
Es puķes stādu, draugs.
Nav īsti ziedi tie,
Bet paskaties, kā aug!
Kad pelēks lietus līst,
Es dziesmu rakstu, draugs.
Nav īsta dziesma tā,
Bet paklausies, kā skan!
Kad pelēks lietus līst,
Es gaismu dedzu, draugs.
Nav īsta gaisma tā,
Bet paskaties, kā spīd!
Kad pelēks lietus līst,
Es mīlu dalu, draugs.
Ir mīlestība tā,
Kas gaismas klēpī aug.
Kad pelēks lietus līst,
Es gaisma esmu, draugs, -
Lai ziedi plauktu rīt
Un mīļajiem nav auksts.
|  |  | Svētvakara jausma
Šai laikā gaisma gaismu atrast zina,
Šai laikā gaisma gaismu apliecina.
Tik spēka pilna puķe maigā!
Pret tumsu ejot, ieiet laikā.
Dun debess. Dziļi, tīri zvana.
Tā - gaidīšana? Atnākšana?
Met gaisos blāzmu puķe maigā,
Met gaismu tīru, staro laikā.
Zieds klusē. Staro. Vārdi lieki.
Mēs esam gaismas liecinieki.
Dun debess. Zvana svētvakaru,
Kas beidzot nāks pār zemi manu.
|  | | | | |
Lasiet Ingunas dzeju arī sadaļā "Apsveikumi"Ar Ingunu Būmani-Lūsi var sazināties rakstot uz viņas e-pastu:
Ši e-pasta adrese ir aizsargata pret spamu, Jums ir jabut aktivizetam Javascript, lai to aplukotu
|
Portāls www.LatvianUSA.com meklē pārstāvjus visos štatos!
